Kad saņēmu piedāvājumu rakstīt par starptautisko jaunā teātra festivālu Homo Novus, mazliet samulsu, jo iepriekš nebiju festivālu pieredzējis, turklāt allaž ar zināmu cinismu noraudzījos laikmetīgās mākslas norisēs, ja neskaita populārāko izstāžu apmeklējumus, kam periodiski nododas katrs sevi cienošs «kulturāls pusaudzis». Jau labu laiku piekritis šim piedāvājumam, nospriedu, ka tā nav slikta izejas pozīcija: skeptiski noskaņots jauns cilvēks par Jauno cilvēku. Tā arī nolēmu to uztvert.

UZMANĪBU: NO SKATUVES GRIESTIEM KRĪT MIRUŠAS LAPSAS
Angļu komiķa Kima Noubla (Kim Noble) Šūpuļdziesma maitēdājiem Rīgā tika izrādīta Hanzas peronā, un tā ir pēdējā daļa ambivalentu sabiedrības reakciju raisījušu provokatīvu izrāžu triloģijai, kurā iepriekš apskatīts arī mentālās veselības jautājums. (Kims cieš no robežstāvokļa personības traucējumiem.) Taču šoreiz šķietami aplūkota vientulības tēma un dažādi radikāli veidi, kā viņš vēršas pret šo esības stāvokli.

Šūpuļdziesma maitēdājiem nebūtu uzskatāma par monoizrādi, lai arī tajā piedalās tikai viens dzīvs cilvēks – Kims Noubls pats. Ko viņš iemieso? Tas varētu būt gan viņa autentiskais es, gan kāds no alter ego, gan pilnīgi izdomāts un uz izrādes laiku pieņemts personāžs. Atbildi uz šo jautājumu negūstam, jo izrāde nemitīgi cenšas mūs pārliecināt, ka skatāmies nevis mākslīgu inscenējumu, bet gan haotisku nejaušību, kas balstīta Kima un viņa līdzcilvēku, līdzdzīvnieku un līdzlīķu dokumentālajā pieredzē, kurā netrūkst maģiskā reālisma elementu.

Mušas kāpurs esot Noubla meita. Šī sižeta līnija nemitīgi provocē skatītāju, pat kaitina, jo ikviens taču saprot, ka emocionāla pieķeršanās tārpam ir praktiski neiespējama. Kāpēc gan vispār būtu vērts tam noticēt vai to skatīties? Pakāpeniski Noubls iebaro emocionālu vēstījumu par savu un meitas kopīgo dzīves ceļojumu. Un skatītājs ir spiests sev uzdot jautājumu: ja tā tiešām būtu, ko es par to domāju? Vientulības pakāpe, ko Kims Noubls attēlo, ir radikāla, un arī spertie soļi, lai ar to cīnītos, ir, maigi sakot, izmisīgi. Kulminācija satuvināšanās procesā ar meitu neapšaubāmi ir brīdis, kad viņš to ievieto sava dzimumlocekļa atverē.
(..)

Teātra Vēstnesis