Par “Kvadrifrona” izrādi “Kad guļošais mostas” (režisors Klāvs Mellis) laikmetīgā teātra festivālā “Homo Novus”

Zombiji ieņēma kinopasauli jau 1930. gados – vēl krietni pirms filmas par tiem bija iemantojušas plašu popularitāti. Desmitgadēm ritot, zombiju popularitāte kāpās un krita, bet lielu uzrāvienu piedzīvoja divtūkstošajos gados, kad zombiji atgriezās popkultūrā, pateicoties japāņu videospēlēm. Pati būdama kaismīga zombiju entuziaste, visdrīzāk esmu noskatījusies pilnīgi visas korejiešu zombijfilmas un seriālus – no “Vilciena uz Busanu“ (“Train to Busan”) līdz pat krietni mazāk iespaidīgām zombiju pusaudžu filmām ar apšaubāmiem angļu subtitriem. Tomēr sastapt zombijus teātra valstībā gadās vien retumis.

“Kad guļošais mostas” ir melanholisks stāsts par vienu neredzamu un četriem redzamiem zombijdraugiem, kas bezmērķīgi klīst pa mazu ciemu, ko viņi pārņēmuši šajā postapokaliptiskajā pasaulē. Zombija galvenais uzdevums ir baroties no dzīvajiem, bet šis stāsts norisinās jau pēc tam, kad visi dzīvie cilvēki ir apēsti un pasaulē palikuši tikai bezjēdzīgie zombiji. Kā skatītājus brīdina teicējs: “Jūs te neredzēsiet neko sevišķi interesantu vai jēgpilnu.” Izrādē nav dialogu – zombiji nerunā, tikai sēc un rūc. Ikviens zombiju fans zina, ka zombiju attēlojumam nav striktu noteikumu, tomēr zombijus lielākoties var iedalīt divās lielās grupās: lēnie zombiji un ātrie zombiji. Tā kā mūsu zombijiem nav neviena, kam uzbrukt, viņi ir diezgan lēni.

Bonijas Taileres dziesma “Total Eclipse of the Heart” sveic skatītājus 20 minūtes pirms izrādes sākuma. Tā nebeidz skanēt līdz pašām izrādes beigām, pavadot un palaikam uzsverot zombiju monotono eksistenci. Skatītājiem tiek izdalīts librets, pie kā piestiprinātas mazas lasāmās gaismiņas. Teicējs norāda, ka libretu būtu ieteicams lasīt, bet tas neesot obligāti. Es gribu iebilst, ka tas tomēr ir absolūti nepieciešams, lai gan lasīšana pamodināja manī dusošo mazvērtības kompleksu – blakus sēdošā dāma lasīja daudz ātrāk par mani un, pabeigusi lasīt ainu, regulāri izslēdza savu gaismiņu, kamēr mana turpināja spoži spīdēt.

Libretu veido 18 ainas, kas skatītājiem jāizlasa, kad attiecīgās ainas kārtas numurs parādās neona tablo uz skatuves. Librets iepazīstina lasītājus ar pieciem zombijdraugiem – mazo Tomu, Annu, Dāvidu, Robertu un Mariju –, viņu pirmszombiju un pirmsapokalipses dzīvi un pieredzi. Mēs sekojam ainām no viņu cilvēku dzīves – no agrām bērnības atmiņām līdz viņu sarunām un domām uz apokalipses sliekšņa. Mazais Toms atstāja dzīvo pasauli pirms zombiju apokalipses un tika kremēts, tāpēc viņš nepamodās no mirušajiem, kad atvērās melnais caurums un iznīcināja pasauli. Viņa bērnības draugi, šķiet, ir saglabājuši savu ciešo saikni un atmiņu par mazo Tomu pat savā bezsmadzeņu zombijrealitātē.

Dažbrīd patiesi bija grūti lasīt stāstu, mēģinot sekot līdzi aktieru zombijīgajām kustībām. Arī pats librets piekrīt, ka multitaskings ir pilnīga nejēdzība un lasot var gadīties palaist garām kaut ko svarīgu uz skatuves. Vai es kaut ko nokavēju? To es nekad neuzzināšu.

Šī teatrālā – vai drīzāk literārā – pieredze lika man prātot, vai zombiju apokalipses gadījumā es spētu saglabāt savas rakstura iezīmes un daļiņas no iepriekšējās cilvēka esības. Vai es varētu saglabāt neredzamās saites ar draugiem, kuri jau sen miruši, ja manas smadzenes būtu iztecējušas zombiju mēra dēļ? Vai arī taisnība ir Bonijai Teilorei, kura izrādes pašās beigās dzied: “a heartache, nothing but a heartache, hits you when it’s too late”?

*Citāts no Bonijas Teilores dziesmas “Total Eclipse of the Heart”

Satori