Parūpēties un nosargāt. “Pietaupiet man pēdējo deju”
Itāļu horeogrāfs un režisors Alesandro Šaroni savā darbā “Pietaupiet man pēdējo deju” pievērsies izmirstošas boloņiešu dejas polka chinata atdzīvināšanai un popularizēšanai. Šī īpašā deja radusies 20. gadsimta sākumā Boloņā, kur vīrieši viens otru izaicinājuši – kurš varēs visātrāk un viszemāk pagriezties. Tā kā ar neprecētām sievietēm dejot nav bijis ļauts, tad vīrieši dejojuši viens ar otru, atstājot sievietes skatītāju lomā. Diemžēl jau ap 1970. gadiem deja sāka zaudēt savu popularitāti, īpaši tās fiziski nogurdinošā un sarežģītā izpildījuma dēļ, līdz visbeidzot 2017. gadā, kad Alesandro Šaroni ieraudzīja tās videoierakstu internetā, to prata vien pieci cilvēki. Šī deja viņu nekavējoties apbūra, un viņš radīja iestudējumu “Pietaupiet man pēdējo deju”, ar kuru viesizrādēs ir apceļojis visu pasauli, pavadot to ar radošo darbnīcu, kurā interesenti var iemācīties dejas soļus.

Dejas izpildītāji Džanmarija Borziljo un Džovanfrančesko Džanīni priekšnesumu sāk ļoti nopietni. Viņi iznāk skatītāju priekšā, sāk skanēt Auroras Bauzas un Peres Džo ritmiskā elektromūzikas kompozīcija, viņi sadodas rokās un sāk dejot. Soļi ir ļoti precīzi, dejotāji izvairās no acu skatienu tikšanās, līdz pienācis laiks ātrajam griezienam – tad gan skatieni uz mirkli satiekas, lai palīdzētu noturēt līdzsvaru. Pakāpeniski skatītāji pazūd dejā; efekts ir meditatīvs. Visi rūpīgi seko līdzi pat vismazākajām izmaiņām dejotāju sejas izteiksmēs un ķermeņa valodā – viņu skatieni tiekas arvien biežāk, lūpās iezogas smaids, kas kļūst arvien plašāks, un, šo procesu vērojot, smaida jau teju puse zāles. Arī mūzikas ritmā pamazām ienākusi melodija. Tas, kas notiekošo padara patiesi maģisku, ir dejotāju savstarpējā mijiedarbība, viņu paļāvība vienam uz otru.

“Gaisā jūtama ļoti spēcīga enerģija. Vienalga, platonsika vai romantiska mīlestība. Mīlestība vienam pret otru, pret deju, pret tās trauslās dzīvības saglabāšanu.”

Patīkami satīrisks ir izrādes noslēgums – brīdī, kad šķiet, ka viss ir galā, dejotāji atgriežas savā starta pozīcijā un sāk deju no jauna, vienīgi šoreiz – tradicionālās mūzikas pavadījumā (kas, jāpiemin, ir patiešām tautiska). Atgādinājums visiem klātesošajiem ļoti laikmetīgā teātra baudītajiem, ka pēdējā pusstunda aizvadīta, skatoties pavisam tradicionālu tautu deju.

Dzīvot (par spīti lielajam spogulim un melnajam caurumam). “Kad gulošais mostas”
Teātra kompānijas KVADRIFRONS liriskais šausmu stāsts “Kad gulošais mostas” pirmizrādi jau piedzīvojis Helsinkos, Baltic Takeover festivāla laikā, taču “Homo Novus” ietvaros tas pirmo reizi skatāms Latvijā. Klāva Meļļa radītās izrādes formāts ir pat ļoti neierasts – skatītājiem sākumā tiek paziņots, ka nekas pārlieku jēgpilns uz skatuves nenotiks un, lai kaut ko saprastu, tiem izrādes laikā jālasa tās librets (skaista grāmatiņa ar mazu lampiņu, kas tiek iedalīta pirms izrādes sākšanās). Pirms libreta tur lasāms Zemgaliešu Birutas citāts: “Reiz jūs skūpstījāties kaislīgi, bet tobrīd nezinājāt, ka šis ir pēdējais tāds skūpsts, vēlāk viss kaislīgums izdzisa. Jūs apskāvāties un tobrīd nezinājāt, ka tā apskaujaties pēdējo reizi.” Ātri vien top skaidrs, ka uz skatuves patiešām nenotiek ne konkrētas darbības, ne tiek runāti teksti; viss, kas rakstīts lugā, notiek pirms apokalipses, savukārt uz skatuves esošie zombiji iziet stāstam cauri savā posthumānajā zombij-teātra versijā. Šis jaunais žanrs ir iezīmēts ļoti asprātīgi, piemēram, labākā drauga kremēšana notiek, klātesošajiem sapulcējoties ap tosteri, kurā gruzd maizītes. Arī Rūdolfa Gediņa kustību partitūra, tāpat kā Aijas Beatas Rjabovskas grims un Ineses Tones tērpi ir visnotaļ pārliecinoši.

Jānis Kronis, Āris Matesovičs, Paula Pļavniece un Ance Strazda stroboskopu, dūmu un Bonijas Taileres mūzikas pavadījumā atgādina, cik svarīgi ir dzīvot pilnasinīgi. Ikdienu jebkurā brīdī var izjaukt lielo apokalipsi nesošais melnais caurums, tāpēc labāk kļūt par tādu zombiju, par kura dzīvi vēlāk var lasīt aizraujošu stāstu; tādu, kam pat savā bezjūtīgajā, tukšajā esībā ir atmiņu pavedieni, pie kuriem prāta tumsā taustīties.

Tie ir mani cilvēki! “Nepareizās ģimenes”, Gob Squad festivāla skola
Lielbritānijas un Vācijas mākslinieku grupa Gob Squad festivālā ne tikai piedalās ar izrādi “Rietumu sabiedrība”, bet arī organizē festivāla skolu – teju nedēļu garu māksliniecisko darbnīcu, kurā jaunas zināšanas gūst skatuves mākslas profesionāļi. Publiskai apskatei dalībnieki vakaros izvēlējās kādu no interesantākajiem dienas uzdevumiem, kurā dalījās ar atnākušajiem skatītājiem.

Uzdevumi bija vērsti kopīgo sajūtu un pieredžu meklējumu virzienā, izmantojot sevis piedzīvotos notikumus kā radošo darbu pamatelementu. Sniedzot kādu personīgu gabaliņu no savas dzīves un tad no tā atsvešinoties, atdodot to kādam citam, bija iespēja ieraudzīt, cik vienojošas un līdzīgas ir situācijas, kuras esam pieraduši uzlūkot kā individuālas. Piemēram, kādā atskata dienā uz galda bija novietotas dalībnieku bērnības fotogrāfijas ar atmiņu stāstiem – taču, kā izrādījās, ne savējiem. Tas ir, skolas dalībnieki ar attēliem samainījās un aprakstīja kādu notikumu, par ko tas viņiem atgādināja.

Tika meklēta arī sava kopiena, komūna, izmantojot interaktīvus, skatītājus iesaistošus uzdevumus, lai parādītu, ka ģimeniskas saites ir mums visapkārt. Ir dabiski lūkoties pēc piederības sajūtas, un, ieraugot to istabā, kas pilna ar svešiem cilvēkiem (kaut vai tikai tāpēc, ka, redz, visiem kājās stāvošajiem arī patīk iet pirtī kailiem), kaut uz īsu brīdi sajūta tiek satverta, cilvēki liekas draudzīgāki, saprotamāki – un saprotošāki. Un ticība cilvēcei stiprinās.

Novērtēt īpašo. “Četras kājas labi”
Patiesībā – ne tikai novērtēt īpašo, bet stundas garumā pamēģināt pilnīgi citādāk palūkoties uz visu, kas pierasts. Cilvēki, kas ikdienā brīvi pārvietojas ar abām kājām, neizmantojot nekādas palīgierīces, ir pieraduši ejot skatīties uz priekšu. Lūk, pirmā atšķirība: Klēra skatās uz zemi, lai pārlūkotu tās reljefu. Un tas ļauj viņai ieraudzīt vairāk kā parastam cilvēkam.

Izrādē-lekcijā “Četras kājas labi” Klēra Kaningema dalās pieredzē par to, kā ir būt dejotājai, kas savā praksē izmanto kruķus. Ja varētu likties, ka tie viņu ierobežo, tad gluži otrādi! Skatītāji vēro prezentāciju, kurā rūpīgi tiek aprakstīti un parādīti īpaši dejas soļi, kurus var izpildīt tikai, sadarbojoties ar kruķiem. Sadarbojoties, jo Klērai tie ir vairāk kā staigāšanas palīgierīces – tie pagarina viņas rokas, kļūstot par daļu no ķermeņa.

Padomāts ir par visiem – lekcija tiek translēta zīmju valodā, un Klēra apraksta katru attēlu, kas redzams prezentācijā, ja nu zālē ir kāds, kas var tikai klausīties. Jūtams ir lepnums, ar kādu viņa stāsta par saviem piedzīvojumiem, garajām treniņu stundām, jo arī dejošana ar kruķiem ir prasme, kas pacietīgi jātrenē, lai darītu to meistarīgi.

“Invaliditāte viņas dzīvē nav traucēklis. Atziņa, kas mākslinieces sabiedrībā rodas, ir – būt unikālam ir skaisti; tas ir liels retums, uz kuru arī sabiedrībai kopumā ir laiks sākt skatīties, atmetot iesūnojušos aizspriedumus.”

Vienoties dejā un dziesmā. “Queereeoke”
“Queereeoké” (jeb kvīru karaoke) ir projekts no Vācijas, kurā apvienojušies draugi, kas svin kvīrību. Uzstājoties Rīgā, tiem pievienojies Baltic Drag King Collective. Atnācēji tiek aicināti izvēlēties dziesmu un pieteikt to gluži kā parastā karaokes vakarā, taču šoreiz katram drosmīgajam dziedātājam uz skatuves ir vesela atbalsta komanda, kas pilda te fona dejotāju, te bekvokālistu lomu un papildina programmu, izmantojot asprātīgas intermēdijas.

Šī programma – ballīte – ir atsvaidzinoša, jo necenšas būt nopietna. Tā festivāla centru uz vakaru pārvērtusi pieņemošā telpā, kur svinēt dzīvi, prieku, mīlestību (starp visiem dzimumiem visās kombinācijās). Brīdī, kad cilvēki ļaujas dejām un vienojas dziesmās, parādās spēlēšanās prieks, kas atbrīvo no ikdienas sirds slogiem un smagumiem. Kā teicis Ošo: “Brīdī, kad cilvēks dzīvi ierauga kā nenopietnu, tas sāk dzīvot ar pavisam vieglu svaru, teju bez svara. Cilvēks kļūst tik viegls, ka var aizlidot atklātajās debesīs.”

kroders.lv