Prasmīgs skatītājs
Skatoties izrādi “Pietaupiet man pēdējo deju”, kurā itāļu mākslinieki pēc videomateriāliem cenšas atdzīvināt un padarīt mūsdienīgu senu boloņiešu deju (un to iemācīt dejotājiem arī Latvijā), salīdzinoši īsās (20 minūtes) izrādes laikā daudz vēroju publiku: pirmkārt, tāpēc ka skatītājiem vietas ierādītas pa zāles perimetru, otrkārt, tāpēc ka vienā rindā sasēdušās bija kundzes cienījamā vecumā un tas raisīja manī sajūsmu, jo neatbilda maniem “laikmetīga teātra skatītāja” priekšstatiem.

Skatītājam būt nav vienkārši.

Dažas hipotētiskas iezīmes, kas varētu raksturot prasmīgu skatītāju (iedvesmojoties no šī gada “Homo Novus” pieredzes):

gatavs iesaistīties emocionāli, intelektuāli un fiziski;

nekautrējas uzsmaidīt citiem apmeklētājiem un māksliniekiem;

nesmejas, ja neliekas smieklīgi;

smejas, ja ir uzjautrināts;

ir paņēmis līdzi uz izrādi lasāmās brilles (ja nepieciešams);

ir gatavs darīt daļu no izrādes veidotāju darba;

pirms izrādes iesilda balsi;

aktīvi seko līdzi laika ziņām;

akceptē dusmas un riebumu;

nebaidās no trokšņa;

nebaidās no klusuma;

nebaidās, ja nekas nenotiek;

ir gatavs neko nesaprast;

vēro ne tikai spēles laukumu, bet arī sevi.

Šķiet, ka nejēdzīgi daudz uzdevumu vienam cilvēkam, tomēr teātris notiek nevis skatītājam, bet kopā ar skatītāju.

Kritiķis kā skatītājs
Aizdomājos arī par teātra profesionālajiem vērtētājiem: kā recenzēt izrādi, kas aizskar kā cilvēku, nevis kā teātra kritiķi. Vienkāršojot, recenziju gribas izlasīt, lai zinātu, vai izrāde bija laba. Bet ko tas nozīmē laikmetīgu formu meklējošā teātrī? Vai recenzija ir iespējama? Varbūt šajā brīdī galvenais teātra kritiķa instruments ir nevis vispusīgas zināšanas par teātra vēsturi, attīstību un principiem, bet empātija? Varbūt svarīgais jautājums ir:

kā tu juties šajā izrādē, kritiķi?

Jebkurā gadījumā, arī būt kritiķim galīgi nav viegli.

Kad mākslinieks vēro sevi
Mana festivāla programma noslēdzās ar “Kvadrifrona” izrādi “Kad gulošais mostas”. Izrādes forma paredzēja, ka skatītājs ne tikai vēro zombiju “baletu”, bet arī lasa (te noderēja lasāmbrilles) libretu, paralēli skatoties uz darbību spēles laukumā. Nav viegli būt skatītājam un lasītājam reizē. Lai gan izrādē pārāk daudz nenotiek, tomēr tā ir izaicinoša pieredze skatītājam. Un, man gribas domāt, ka arī tās veidotājiem.

Ar prātu es šo izrādi vispār nespēju skaidrot, bet ņemot talkā stilīgo emocionālo inteliģenci, varu teikt – man bija līdzjūtība un aizkustinājums. Pēc tam skatījos “Kultūras ziņu” sižetu, kurā izrādes režisors Klāvs Mellis skaidroja, ka izrāde ir par to, ka kaut kas ir zudis, vairs nav tā. Tad viņš samulsa un piebilda, ka varbūt tas tikai viņam tā. Es sapratu, ka mana līdzjūtība bija klātesoša tieši tādēļ, ka ne visu, kas no manis atirst, atārdās, es spēju izsērot veselīgi, un tādi “melnie caurumi”, kuros no manām rokām bez manas piekrišanas laika un telpas ietekmē tiek ierautas dažādas man svarīgas lietas, cilvēki, sajūtas un intereses, ir ik uz soļa. Cik skaisti un drosmīgi (pat ja, kā izrādes ievadā saka viens no tās veidotājiem Rūdolfs Gediņš, garlaicīgi) no “Kvadrifrona” – izlikt šo grūtumu uz skatuves un pavērot no malas, ieskatīties pagātnes spogulī un varbūt ieraudzīt cilvēku, kura vairs nav.

Ieskatoties nākotnes spogulī, aizdomājos: vai turpmāk veidosim izrādes mākslīgajam intelektam, lai tas iemācītos cilvēcību?

lsm.lv