Goda un reputācijas nozīme Dienvidkorejas kultūrā ir nepārvērtējama, tādēļ neveiksmes un to atzīšana nozīmē sakāvi. Kad ekrānā ziņu diktors šķietami stoiskā mierā paziņo: “Šodien ir nacionālā pazemojuma diena,” – ir skaidrs, ka viņpus fasādes spiediens kāpj.

Iedzīvotāju protesti, nemieri, sacelšanās ielās, policijas aizturētie, ievainotie – video montāža aptver savstarpēji līdzīgus notikumus vairāku gadu periodā no 1997. līdz pat 2016. gadam. Tad gaisma nodziest un vārds tiek dots pašam izrādes autoram. Korejiešu valodā viņš nepiespiesti stāsta par savu dzimšanu un pirmajām atmiņām. Šiem anekdotiskajiem stāstiem ir viegluma pieskāriens, bet izrādes sākums neļauj mānīgi atslābt.

Džahas Kū izvēlētās stāstniecības metodes – multimediji un objekti – sarežģīto un skumju piesātināto tematu padara vieglāku, taču nemaina tā būtību. Izrādes nosaukums “Cuckoo” ir atsauce uz rīsu vārāmo katlu zīmolu Dienvidkorejā, kas strauji iemantoja plašu popularitāti un kļuva par jaunu apzīmējumu visām šāda veida ierīcēm. Uz galda skatuves centrā ir trīs cuckoo – Hanna, Duri un Sena –, kuras, mirgojot paneļu gaismām, savā starpā gan strīdas, gan papildina Džahas Kū stāstu, gan dzied k-pop stilā. Izrādes metafora nav komplicēti aizplīvurota. Korejas sabiedrība jau ilgstoši dzīvo augsta spiediena apstākļos un ne vienmēr sasniedz vēlamo rezultātu pirms sprādziena kā rīsu vārāmie katli.

Izrādes laikā Džaha Kū apvieno un savirpina vienā veselumā divas dažādas pieredzes – valstisko perspektīvu ar personīgo vientulības un izolētības pieredzi, kam korejiešu valodā ir īpašs apzīmējums “Golibmuwon” (고립무원).

Visu izrādes laiku skatītāju pakāpeniski apņem tumšuma sajūta, kas mudina izkļūt no izmisuma, lai saprastu, ka otrpus nav neviena, kurš tevi var glābt. Pēc 1997. gada finanšu krīzes Dienvidkorejā ir viens no augstākajiem pašnāvību rādītājiem pasaulē. Uz ekrāna novērošanas kameru video redzams kāds izmisis cilvēks, kurš nolec no tilta. Kāds cits metas no perona priekšā vilcienam. Džaha Kū pastāsta par savu bērnības draugu Džeriju, ar kura nāvi joprojām nav spējis samierināties. Viņa balsī dzirdama vainas sajūta, kas tālāk tiek tulkota draugam veltītā skaņdarbā.

Stāstījuma tonis stundas laikā mainās no asas satīras līdz drūmām anekdotēm un dokumentāliem stāstiem. Autors ironizē par Grečenas Rubinas pašpalīdzības grāmatām un video, kurā viņa sludina ideju par laimi un tās sasniegšanu. Uzreiz pēc tam viņš atklāj, ka Grečena ir bijušās Klintona administrācijas Valsts kases sekretāra, kā arī “Goldman Sachs” izpilddirektora Roberta Rubina vedekla. Viņš bija viens no galvenajiem Korejas “glābšanas” plāna autoriem un īstenotājiem. Džaha Kū velta Robertam Rubinam satīrisku dziesmu, kuru izpilda rīsu vārāmie katli.

Izrāde “Cuckoo” ir daļa no Džahas Kū “Hamartijas triloģijas”, kuru mākslinieks sāka 2014. gadā. Arī šajā darbā viņš apliecina spēju šķietami maznozīmīgus ikdienas notikumus vai personīgo pieredzi sasaistīt ar lielākām sociālekonomiskām problēmām.

Kā pēdējais piliens un noslēdzošais augsta spiediena sabiedrības piemērs izrādē ir reāls stāsts par deviņpadsmitgadīgu jaunieti, kurš strādāja dzelzceļa apkalpē. Viņu notrieca vilciens, kamēr puisis steigā laboja perona aizsargdurvis, būdams iesprostots šaurā ejā. Šo metaforu Džaha Kū izmanto, lai raksturotu Dienvidkorejas jauno paaudzi un arī sevi pašu. Kaut arī izrādes beigās gribas dzirdēt risinājumu tvaika nolaišanai, iespējams, atbilde ir izrādes sākumā. Džaha Kū dalās atmiņās par sarunām ar tēvu, kurš maskulīnā atturībā allaž jautājis, vai dēls ir paēdis. Korejas sabiedrībā tas simbolizē jebkāda veida rūpes un intereses izrādīšanu par otra labklājību, jo dažreiz tas ir vienīgais, ko varam darīt citu labā.

Un vai jūs esat kārtīgi paēduši?

Satori