Teātrim, par kuru var runāt, sākot ar 1000 gadiem pirms mūsu ēras, dažādos laikos bijuši krietni atšķirīgi uzdevumi – no privileģēto izklaidēm līdz kristietības sludināšanai tiem, kas nemāk lasīt. Bet kāds uzdevums ir šodienas teātrim? Par to domāju, apmeklējot jaunā teātra festivālu “Homo Novus”.

Kāpēc tas mums ir vajadzīgs?
Liberāli gribētos skaidrot, ka pat vienā laikā, pat vienai izrādei, vienam cilvēkam gaidas no teātra procesa (vienalga, vai kā skatītājam vai autoram) var un drīkst būt atšķirīgas. Īsti uz šo laiku bez distances skatīties ir neiespējami, tomēr jaunā teātra festivālā “Homo Novus” redzētās izrādes liek man par to domāt, gan atkārtojot teātra vēsturi, gan pāršķirstot savas idejas par to, kāpēc es eju uz izrādi un kas ir tas unikālais, ko mūsdienu cilvēkam, kas dzīvo pārblīvētā pasaulē, kurā iespējams, nopērkams un sasniedzams jebkas, var dot svešu cilvēku iestudēta atrašanās uz skatuves vai spēles laukumā.

Senajā Romā par izrādi uzskatīja visu ko, ieskaitot cilvēka publisku nogalināšanu. Atmetot ideju par nežēlības aktu, to varētu poētiski raksturot kā dzīves atstāšanu uz skatuves. Nāve, kā zināms, ir ārkārtīgi ietilpīgs jēdziens. Baznīcā gājēji zina, ka pēc tās seko paradīze, arī dažādi mūsdienu kouči pārtapina Bībeles ideju par nomiršanu sev, lai atdzimtu, ieraudzītu, sasniegtu kaut ko dievišķu, jaunu sevi, jaunas iespējas, galu galā latviešiem kultūra piedāvā dažādus veidus, kā satuvināties ar nāvi (un vienlaikus ar dzīvi) – kapusvētki, cūku bēres, tautasdziesmas, Veļu mātes un citu likteņlēmēju aplaimošana u.c. To es rakstu, jo kaut ko no šajā seno romiešu letālajā idejā par to, kas cilvēka dvēseli (ja pieņemam, ka teātris baro to, nevis prātu vai ko citu) var aplaimot un bagātināt, es ieraugu arī laikmetīgajā teātrī. Tieši tādu dzīves atstāšanu uz skatuves un “nomiršanu” es piedzīvoju gan Džaha Kū skaudrajā stāstā “Cuckoo” par Dienvidkorejas likteni, gan Klēras Kaningemas lekcijā “Četras kājas labi” par viņas nu jau draudzību ar uzticīgajiem pavadoņiem – kruķiem.

Nāvi ilūzijām!
Abi mākslinieki skatuvi izmanto kā platformu, kur pateikt – es te esmu, esmu vājš, ievainojams, man sāp, es nevaru, esmu cilvēks. Tā ir drosme aiziet no attiecībām ar savu valsti, kura iet bojā līdz ar tās cilvēkiem, tā ir drosme atvadīties no tā, kas es vairs neesmu un nevaru būt, pieņemt savu nespēju labot sistēmu, valsts iekārtu, savas fiziskās nepilnības un tās iemīlēt. Nonāvēt ilūzijas. Bet kur te ir vieta teātrim? Vai teātris var būt bez maskām, tērpiem, lugām, pompozitātes, polsterētiem krēsliem, priekškariem, izlikšanās un izdomātiem tēliem? (Nepārprotiet mani, es ļoti mīlu vizuālo teātri un dažādas spēles ar formu.) Džaha Kū un Klēra Kaningema skatītājam piedāvā sevi, savu privāto pieredzi tumšā telpā, kuru vizualizē tikai dokumentāls materiāls projekcijā. Bez visādiem kankariņiem, pūderiem un cackiņām. Vēl viņi līdzi ir paņēmuši savus tuvākos – viens rīsu vārāmos katliņus, otrs kruķus. (Skumji, bet tipiski, ka mūsdienu cilvēka tuvākie ir nedzīvi priekšmeti.) Izrādes pamatā ir patiess stāsts, kuru vēsta pats notikuma piedzīvotājs. Izklausās nedaudz pēc “TED Talk” pasākuma. Kur sākas teātris?

Kāds ir mākslinieciskais vai organizatoriskais minimums, lai stāstu stāstīšana pārtaptu mākslas darbā? Es nevaru droši atbildēt uz šiem jautājumiem. Vai tas vispār ir svarīgi?

Abi notikumi, visticamāk, atstāj lielāku vai mazāku pēdu skatītājā, bet ir veidojuši šos māksliniekus par cilvēkiem, kas tagad uzdrošinās nostāties skatītāju priekšā, lai atstātu dzīvi uz skatuves. Tas nav ne estētiski, ne inovatīvi, tas nepārsteidz vizuāli vai ar izdomu, bet tas ļauj skatītājam piedzīvot mirkli empātijas. Vai mums šajā straujajā pasaulē vispār tam ir laiks?

Vai mēs mākam līdzpārdzīvot? Nevis pavirši dot “Instagram” salasītus padomus, bet tiešām just līdzi otram cilvēkam?

Pieejamība sākas ar pieņemamību
Šajā gadā festivāls “Homo Novus” īpaši vērš uzmanību uz pieejamības problēmu, aicinot uz Pieejamības svētkiem un rūpējoties, ka izrādes var būt sasniedzamas skatītājiem ar dažādām iespējām. Tā, piemēram, Kaningemas izrādē-lekcijā blakus māksliniecei atradās surdotulce (Jā, jā! Nevis kaut kur kaktā, maliņā, bet uz skatuves!). Cik aizkustinoši bija izskaņā redzēt “aplausus” zīmju valodā! Godīgi sakot, arī mani tā kā pārsteidza, ka pirms izrādes foajē var sastapt, piemēram, cilvēkus ratiņkrēslā. Ne tāpēc, ka viņiem nebūtu te vietas, bet tāpēc ka šāda kopābūšana ir reta ne šo cilvēku izvēles, bet neiekārtotas vides un formālas “sapratnes” dēļ par dažādu cilvēku vajadzībām. Te atkal vērtīgi padomāt par empātiju un pieņemšanu. Uzbūvēt pandusu pie ieejas tādā slīpumā, ka to nav iespējams izmantot, domājams, aizņem tikpat daudz laika, kā uzbūvēt funkcionālu. Bet kāpēc mums ir tik daudz neiespējamu uzbrauktuvju?

Kurš drīkst būt aktieris?
Japānā Kabuki teātri sākotnēji drīkstēja spēlēt tikai sievietes, tad atkal tikai vīrieši. Arī Šekspīram par šo bija ko teikt. Vai mūsdienās visi drīkst spēlēt? Negribu analizēt dažādu kultūru un tradīciju īpatnības, bet man šķiet svarīgi uzrakstīt par mums pašiem.

Tā kā esmu dusmīga par to, tad nedaudz atļaujos arī pārspīlēt, bet Latvijā teātri ļauts spēlēt tikai tieviem, gariem, pilnīgiem un veseliem.

Protams, var man oponēt, sakot, ka ir taču izņēmumi, piemēram, aktrise Jolanta Znotiņa, kurai ir dzirdes traucējumi un kura pirms desmit gadiem ir pat nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai. Es domāju, ka tas attiecas uz visām mākslām. Vai augstāko izglītību mākslās Latvijā var iegūt cilvēki ratiņkrēslos, ar redzes traucējumiem, nedzirdīgi? Vai, domājot par vides pieejamību kultūrvietās, mēs neaizmirstam, ka grūtības kaut kur nokļūt var piemeklēt ne tikai skatītāju, bet arī mākslinieku (mūsu gadījumā, visticamāk, viesmākslinieku)?

Noslēgumā mazliet provokatīvāks jautājums: vai esat dzirdējuši, ka Kultūras akadēmiju absolvē aktrise vecuma grupā 40+?

lsm.lv