Stilīgus sporta tērpus vajadzētu aizliegt – tie vedina vien uz kustības simulakru. T-krekls (ieteicams ar sveša loģistikas uzņēmuma vai tautas deju kolektīva logo), izstaipīti kokvilnas šorti, potītes nosedzošs zeķu pāris, kas somas dibenā gaidījis visu darba dienu, un neglītas botas – šāds tērps uzsver cilvēka iedzimto neveiklību un ļauj no citas perspektīvas risināt festivāla “Homo Novus” iekļautības tēmu. Līdzīgos tērpos mūs sagaida četri “Dziļi dvēseliskas svīšanas” guru. Mēģinot atšķetināt tā vakara estētiku, uzzinu, ka septiņdesmito un astoņdesmito gadu aerobikas enerģiskums un viegli erotiskais raksturs atspoguļoja seksuālās revolūcijas nesto ķermeņa emancipāciju, un prātoju, par ko liecina šodienas individualizētā, tehnoloģizētā un izskaistinātā sportošana.

Vispirms ir zodiaka zīmes un ūdens, uguns, gaiss, zeme – muļķīga spēle, kurā, nedaudz apjukuši, piedalās visi, jo “We cannot do this without you!”. Ja man jautātu, kurā brīdī sākotnēji saprātīgā iesildīšanās kļuva par Gaspāra Noē “Ekstāzes” cienīgu ainu ar deju mūziku un pustumsu, es nevarētu atbildēt. (Fantazēju par festivāla centrā, bijušajā kazino, reiz notikušajām izšķērdībām, un liekas, ka tagad šī telpa piedzīvojusi nelielu atdzimšanu.) Uz letes novietotajā “Venden” ūdenī neviens nav iejaucis LSD, tieši otrādi – viesošanās pie tā ļauj uz brīdi atjēgties un pamanīt, ka apkārt skan šamaniski izsaucieni, publika ir četru veidu pokemoni, no kuriem vieni šļāc ūdeni, otri gaisā sūta liesmas, trešie taisa tornado un ceturtie… man nav laika uzzināt, ko dara ceturtie.

“Dziļi dvēseliska svīšana” ir šķietami absolūti postdramatiska izrāde, kas patiesumu un skaistumu tomēr iegūst ar kustību un žestu teatrālismu. Tāpēc apgalvot, ka šeit nav aktieru, nebūtu precīzi. Manas grupas vadītāja, kurai līdzi stundas garumā uzticīgi virpuļojam cauri zālei, sevī apvieno aerobikas guru Ričarda Simonsa silto enerģiju un sešdesmito gadu kinozvaigznes Annas Margretas maniakālo, konvulsīvo, gandrīz komisko atdošanos dejai. Viņai ir nepieciešamā mentālā atvērtība, pašironija un spirituālas līderes šarms, lai novestu mūs “dejo tā, it kā neviens neskatītos” stāvoklī.

Reiz piedalījos izrādē, kurā man bija jātēlo mežacūka. Sagumu, ieliecos ceļos, ar pirkstiem simulēju ilkņus un rukšķēju tā, kā nebiju rukšķējusi vēl nekad. Tas bija fantastiski. “Dziļi dvēseliskas svīšanas” pieredze ļauj atgriezties līdzīgā stāvoklī. Mēs izdejojam neatšifrējamas disko stila kustības, skrienam pa apli, atrisinām konfliktu ar ugunsdzēšamo aparātu, kliedzam “splash!” vai “squash!”, vai varbūt “smash!”, cits citam uz muguras gādīgi smērējam saules aizsargkrēmu, izpildām deju soļu kombinācijas uz skatuves, aplaudējam dīdžejam, dušojamies ūdens grupas radītajā ūdenskritumā, sūtām mīlestības starus uz mīkstā paklāja guļošajiem, vēlāk paši guļam uz zemes un pludinām rokas cauri gaisam. Un man tiešām uznāk raudiens. Rezultāts ir Stravinska baleta “Svētpavasaris” radītajam transam līdzīgs stāvoklis (“Dejotāji trīsuļoja, drebinājās, kratījās un sita kājas pie zemes; mežonīgi, ķēmīgi lēkādami, tie riņķoja pa skatuvi trakā horovodā.” [1]), kura mitoloģija ir nevis nacionālisma piesātināti folkloras tēli, bet gan klātbūtnes un pieņemšanas atmosfēra, kura rodas apjukumā uz prāta robežas.

Izrādes kulminācija, kuru piedzīvojam aplī, izjauc līdzšinējā ārprāta ritmu, tomēr manu eksaltēto sajūsmu tā nespēj iznīcināt, un es ļaujos izrādes dabiskajai pārejai uz reivam līdzīgām dejām. Šoreiz tiešām sasniedzu ko līdzīgu katarsei, jo ierasti, kad dejoju, vairākas reizes sev mēģinu iestāstīt, ka visiem ir vienalga. Pēc šīs performances man vairs nav, ko zaudēt. Saruna pēc izrādes ļauj pamanīt, cik jūtīga un jutīga ir šī iekšējā atmosfēra un robežas. Esam pierunājami, ievelkami, iedejojami arī tik iepriecinoši iracionālās nodarbēs, ka jautājums “ko es daru?” kļūst bezjēdzīgs.

Satori