Esmu paguvusi noskatīties trīs izrādes jaunā teātra festivālā “Homo Novus”, katra no tām līdzi nesusi it kā siltu, bet ļoti, ļoti skumju sajūtu: mīlam, bet nežēlīgi arī iznīcinām to, ko mīlam. Sevi, dabu, kārtību. Vai ir ētiski Mežaparka estrādē dziedāt skaistās tautas dziesmas par putniņiem, kas savieno zemes dzīvi ar dievišķo, bet nedomāt par ekosistēmas balansu? Vai cilvēks pats drīkst nostāties dieva vietā, zemes centrā? Par ko kļūst cilvēks, kad viņš pats vairs nezina, kas ir? Varbūt tās putnu un Maikla Džeksona dziesmas ļaus vieglāk sadzīvot ar sevi, pasauli, lēmumiem.

Kam pieder putni?
Ikreiz, kad attopos Centrāltirgū, man nav šaubu, ka tas pieder kaijām. Un klīstot pa mikrorajoniem, ir skaidrs – galvenie te ir baloži. Bet kam pieder putni? Šim jautājumam un cilvēka-dabas attiecībām pievēršas Kristas Burānes komandas veidotie “dziesmu svētki” – izrāde “Visi putni skaisti dzied”. Neko daudz par mežizstrādi un kokrūpniecību es nezinu, bet šo to priekšā man pavēsta iestudējums, no putnu perspektīvas veroties uz koku izciršanu un šo dzīvo būtņu mītņu izzušanu.

Godīgi sakot, es droši vien neatšķirtu cīruli no strazda, un man par to ir kauns, tāpēc ka es ar putniem dalu vienu zemi, klausos čivināšanu, vīterošanu, griešanu, kalšanu, vēroju, kā tie vēro mani otrpus logam. Te viņi ir, izrādes galvenie varoņi: mežirbe, grieze, dzenis, cīrulis un dzeltenā cielava.

Izrādē skatītāji, redzamie un “neredzamie” koristi un putni vienojās dziesmā par putnu kāzām, jo jānovērš domas no iznīcības ar kaut ko priecīgu. Kāzas noslēdzās ar tādu kā Dziesmu svētku gājienu, kas mazliet atgādināja arī reliģisku procesiju. Visi putni patiešām dziedāja skaisti, un tad viņi pazuda.

Pēc izrādes uzdevu sev jautājumu: vai sociālpolitiskai mākslai ir jēga tapt, ja tā nesasniedz lēmumpieņēmējus?

Un uzreiz pati sev dusmīgi uzrūcu, ka, jā, protams! Tomēr… Vai nebūtu skaisti, ja tikpat lepni kā uz Dziesmu un deju svētkiem politiķi nāktu uz Kristas Burānes, Valtera Sīļa, Andreja Jarovoja izrādēm? Ja “Dirty Deal Teatro” un Ģertrūdes ielas teātrī varētu apsēsties blakus tiem, kas kaut ko var būtiski ietekmēt politiski?

Ko mēs te darām?
Šis jautājums ir no izrādes “Rietumu sabiedrība”, par ko es rakstīšu nākamajā paragrāfā, bet izcili raksturo manu sajūtu kā vienam no skatītājiem britu komiķa Kima Noubla izrādē “Šūpuļdziesma maitēdājiem”.

Savā ziņā tā turpina Kristas Burānes aizsākto tēmu par cilvēka un dzīvās dabas saskarsmi,

taču vērš uzmanību nevis uz cilvēka atbildību, bet bezspēcību un nenozīmību vispārējā pasaules kārtībā. Un depresiju. Un nāves neizbēgamību. Un instinktiem. Un seksualitāti. Un cilvēka nogalinātiem dzīvniekiem. Un varbūt arī pēcnāves dzīvi.

Es gan līdz galam neesmu droša, ka uz maniem spriedumiem šai ziņā var paļauties, jo izrādi uztvēru impulsveidīgi un caur saasinātām emocijām, kuras mākslinieks apzināti bija izvēlējies provocēt dažādos veidos, kas nepieredzējušam mākslas patērētājam varētu būt “par daudz”. Un arī izrādes anotācija man īsti nelīdz pieredzēto izprast.

Skaidrs man ir tas, ka puse zāles no sirds smējās, otra puse bija pieticīgāka, un ka Kima Noubla veikums ir interesants kā audio, video, leļļu (izbāzeņu) un cilvēku teātra, kā arī komēdijas žanra sakausējums.

Kā ar mums? Kā ar mani?
Apvienība “Gob Squad” uz Rīgu atvedusi izrādi “Rietumu sabiedrība”, kuras ideju ierosināja “garlaicīgākais video internetā”, kuru veidotāji noskatījās, kad tam pēc pāris gadu ilgas interneta pieredzes bija vien četri skatījumi vietnē “YouTube”. Kas tas par video? Ģimenes svinības, kur kāds dzied karaoke, kāds spaida telefonu, citi pieēdas kūku, bet “pa lielam” šķiet, ka nekas nenotiek. Kāpēc tāds video ir publicēts internetā? Kuram tas interesē? Kuru interesē manas un tavas pašbildes? Kuram vispār interesēju es? Un tu?

Izrāde sākas ar ašu “izskriešanu cauri” gadsimtiem un cilvēka (it kā) evolūcijai.

Kas mēs tagad esam? Sēdošais cilvēks? Homo Instagramus? Vientuļais cilvēks?

Un tad aizved jautrā piedzīvojumā, cenšoties atkārtot “visgarlaicīgāko video” un palūkoties uz to plašāk…

Izrāde ir pusē, un “Gob Squad” īsteno klasisko skatītājam neērto un bailīgo teātra paņēmienu – pēc nejaušības principa spēles laukumā ieaicinot vairākus līdzšinējos vērotājus (viņiem viss, kas jādara, tiek teikts priekšā austiņās, un šķiet, ka nedrošība drīz pāriet). Tas kolorīto un ekscentrisko “Gob Squad” mākslinieku radītajā pasaulē ienes krietnu devu “normālības”. Šo Rietumu sabiedrības ilustrāciju skatītājs no sākuma vēro kā uzjautrinošu paradoksu, bet tad attopas vientulībā starp vientuļajiem. Ballītē, kurā ir tik daudz cilvēku, ka visiem nepietiek, ko elpot, bet katrs ir aizņemts ar sevi. Bet kā ar mani?

Ļoti vientuļa sabiedrība. Varbūt labāk tomēr būt putnam.

lsm.lv