Kima Noubla atgriešanās Rīgā bija, iespējams, viens no visvairāk gaidītajiem šīgada Starptautiskā jaunā teātra festivāla “Homo Novus” notikumiem. Ekscentriskais britu mākslinieks iepriekšējo reizi Latvijā viesojās ar traģikomisko monoizrādi “Tu neesi viens”, kurā viņš izmisīgi cenšas nodibināt draudzīgu saikni ar līdzcilvēkiem. Tie, kuri toreiz neizgāja no zāles, arī šogad pirmie rezervēja biļetes. Savā jaunākajā izrādē “Šūpuļdziesma maitēdājiem”, kura māksliniekam, pēc viņa paša vārdiem, jau ir apnikusi, viņš meklē jaunas būtnes, ar ko sadraudzēties pilsētā. Noubls uzstājas ar beigtu, izbāztu vāveri, kuru sauc par savu partneri, mušu kāpuriem, kas iejūtas viņa meitu lomā, izrādē redzama arī viņa māte, mirstošais tēvs, uzvalkos tērpti darbinieki no birojiem, kuros viņš strādājis par apkopēju, un lapsas, ar kurām iedraudzējies laikā, kad dzīvojis uz ielas. Piedāvājot Londonas sabiedrības zemāko iemītnieku dzīves šķērsgriezumu, Noubls atkal aizved skatītāju sev līdzi eksistenciālas vientulības labirintos.

Pirms Rīgas izrādes ar Kimu Noublu sarunājās Santa Remere.

Kims Noubls: Vavāre…

Santa Remere: M?

Kims: Nepareizi, vai ne?

Santa: Jā, bezsakars.

Kims (Smejas un mēģina vēlreiz.): Es esmu lesbiešu vā…

Santa: Vā-ve-re.

Kims: Vāvere.

Santa: Jā, vāvere. Latviski šajā vārdā apzīmē arī sieviešu dzimumorgānus.

Kims: Tiešām?! Tad cilvēkiem šis varētu patikt.

Santa: Ir diezgan smieklīgi, ka tu uzstājies ar beigtu vāveri.

Kims (Smejas.): Tas tiešām ir jauki! (Meklē kaut ko telefonā.) Pagaidi, es sameklēšu, kā sauca viesnīcu, kurā palieku… Es gribu par to pastāstīt šajā intervijā. Stabu…

Santa: Labi. Bet saki: vai ir jautājumi, uz kuriem tu negribētu atbildēt?

Kims: “Kad tev pēdējo reizi bija sekss? Kā tev radās šī ideja? Un cik ilgi tu strādāji pie šīs izrādes?”

Santa: Labi. Bet no šiem trim jautājumiem – uz kuru tu tomēr būtu gatavs atbildēt?

Kims (Smejas.): Nevienu, šie pārkāpj visas robežas.

Santa: Tev rīt būs izrāde (intervija notiek 30. augustā).

Kims: Vai šī saruna vajadzīga, lai labāk pirktu biļetes?

Santa: Nē, biļetes tiek pirktas kārtīgi. Šis ir, lai iedotu skatītājiem kontekstu. Tu uz Rīgu nebrauc bieži, tāpēc mums vajag iepazīstināt ar tevi.

Kims: Iepriekšējā reizē, kad biju atbraucis, dzīvoju tajā lielajā viesnīcā pašā centrā. Tur bija jauki – baseins, jumta bārs. Bet šoreiz mūs ielikuši te – (rāda fotogrāfiju ar tumšu traipu uz sienas). Vakar es gandrīz aizsūtīju ellē viesnīcas administratori.

Santa: Kā tā?

Kims: Varbūt festivālam tagad ir grūts laiks, arī Anglijā un visā Eiropā kultūras nozarei vairs diez ko neiet… Bet paskaties uz šo – tās ir cilvēka asinis uz sienas!

Santa: Hmm, tas varētu būt arī kafijas traips.

Kims: Nē, man izskatās pēc asinīm. Un tās nav manas asinis. Bet jā – man neizveidojās labas attiecības ar viesnīcas personālu. Vienubrīd šķita, ka viņi mani izmetīs laukā.

Santa: Tu skaļi uzvedies?

Kims: Nē, bet es mazliet uzvedos kā anglis.

Santa: Oi.

Kims: Kā mēdz teikt – huligāns? Vai tā jūs sakāt par angļiem?

Santa: Šis priekšstats vairāk attiecas uz tiem, kuri brauc šurp svinēt vecpuišu ballītes un čurāt pie Brīvības pieminekļa.

Kims: Jā, vai nav pretīgi?

Santa: Bet jums ir arī tīri jauka kultūra.

Kims (smejas): Mēs esam vienkārši drausmīgi.

Santa: Tevi uztrauc cilvēku reakcija uz izrādi?

Kims: O, jā, ļoti. Ja izrāde norit klusumā, es jūtos nomākts. Ja cilvēki iesaistās, smejas, tad tieši otrādi. Jo vispār jau izrāde ir diezgan smieklīga! Tas neapšaubāmi ir angļiem raksturīgais humors, tā ir ļoti angliska izrāde – tieši par Londonu. Es pieļauju, ka daudz ko tajā nav iespējams pārtulkot. Spēlēt to Londonā ir pavisam citādi, gandrīz kā komēdijšovu, bet citviet skatītājiem to ir grūtāk saprast. Daži joki netiek uztverti, un reakcija ir klusāka.

Santa: Tad tu varēsi uzzināt, kāda humora izjūta ir Rīgas publikai.

Kims: Jā, bet “mēmo koris” man gadās arī Anglijā. To, kāda būs izrāde, es sajūtu jau pirmajās 30 sekundēs. Atliek tikai cerēt, ka būs labi.

Santa: Avīzēs raksta, ka tu esi mākslinieks, komiķis, provokators un apkopējs. Vai tu patiešām strādā par apkopēju vai tikai izliecies?

Kims: Kādu laiku neesmu profesionāli tīrījis, bet jā, esmu strādājis apkopēja profesijā. Un reizēm joprojām strādāju – esmu reģistrējies tādā [tīrīšanas pakalpojumu] aplikācijā. Pagājušajā nedēļā man bija pasūtījums, bet to es neizpildīju. (Meklē telefonā.) Kur tas palika? Smieklīgi – viņi grib piedabūt mani strādāt, sūtot dažādus piedāvājumus – balvu, dāvanu… “Ja šonedēļ izpildīsi šādu stundu skaitu, saņemsi 20 dolārus.” Briesmīgi!

Laimīgā kārtā šobrīd man klājas kaut cik labi, bet vispār es nezinu, vai esmu vairs mākslinieks. Vairs nevaru paļauties uz to kā uz pilnas slodzes darbu. Nezinu, kā citiem tas izdodas, jo tas ir ļoti atšķirīgs darba veids. Uz cilvēkiem, kas ar to nodarbojas, citi skatās no augšas.

Santa: Es pazīstu arī citus māksliniekus, kas strādā par apkopējiem. Piemēram, mūsu fotogrāfijas vecmeistare Inta Ruka. Zināju arī vienu filozofijas pasniedzēju, kas vakaros slaucīja auditorijas, jo tas esot darbs, kurā nav jādomā.

Kims: Kad sāku darīt šo darbu, man tas šķita ļoti atbrīvojoši – tu vari ieiet svešā istabā, iztīrīt to un tev pat ir tāda kā gandarījuma sajūta.

Uzkopt ir vienkārši, to var darīt vienatnē, klausoties savu mīļāko mūziku – tajā ir kaut kas patīkams. Bet, kopš esmu nonācis līdz domai, ka, iespējams, vairs neesmu mākslinieks, man apkopēja darbs sāk likties grūts. Mani nepamet sajūta, ka esmu izgāzies – ka man jāatgriežas apkopēja darbā bez mākslas puses. Man it kā vajadzētu būt mierā ar to, bet nez kāpēc šobrīd tas liekas grūti un demoralizējoši – izrādes ir beigušās un man vajag naudu. Es to vairs nedaru joka, bet naudas dēļ.

Santa: Varētu būt diezgan grūti pārslēgties starp tik kontrastējošām darba pieredzēm – skatuvi un uzkopšanu.

Kims: Tā ir. Aplikācijā es vismaz varu izvēlēties, kad gribu strādāt, bet darīt to pilnā slodzē būtu nomācoši. Es gribētu justies brīvāk. Kaut mani nenomāktu šī doma, ka esmu mākslinieks… vai biju mākslinieks. Ja tā netraucētu, man būtu daudz vieglāk iet tīrīt mājas. Taču man ir sajūta – vai tiešām šis ir tas, ko darīšu atlikušo dzīvi? Man liekas, ka es vairs neesmu mākslinieks.

Santa: Kāpēc tev tā liekas?

Kims: Jo es vairs neesmu radošs, man ir beigušās idejas un vairs nav, ko teikt… Es vairs neesmu tik rotaļīgs kā agrāk. Es joprojām uzstājos ar šo izrādi, bet jau kādus trīs gadus neesmu radījis neko jaunu. Agrāk es bieži taisīju jaunus darbus, tāpēc neesmu drošs, vai vēl esmu mākslinieks.

Santa: Sajūtas, ko tu apraksti, bieži piemeklē māksliniekus kāda jauna posma sākumā.

Kims: Es ceru, ka tā būs! Bet es nevaru zināt. Un cik ilgi vilksies šis periods? Desmit gadus? Divdesmit? Vai sešus mēnešus? Esmu tādā starpstāvoklī.

Santa: Abas izrādes, ar kurām tu esi viesojies Rīgā, ir par vientulību. Vai tie ir autobiogrāfiski darbi?

Kims: Kā lai to pasaka… Es neesmu sevišķi gudrs. Man trūkst inteliģences un prasmju, lai darītu vai uzrakstītu kaut ko citu. Tāpēc esmu iesprūdis pie tā, ka veidoju izrādes par sevi. Esmu tā darījis vienmēr un jau satrenējies šajā veidā, bet tagad domāju – cik var taisīt autobiogrāfiskus darbus? Bet man nav nekā cita, par ko stāstīt. (Smejas.) Tie ir autobiogrāfiski darbi, bet ceru, ka arī citi cilvēki var ar tiem identificēties. Un man liekas, ka viņi to spēj, ka viņi saprot.

Man patīk šī izrāde, jo tā ir arī par dzīvniekiem un citiem… Sanāk, esmu rakstījis arī par citiem – par meža dzīvniekiem, kas dzīvo kopā ar mums gan Londonā, gan Rīgā.

Santa: Londonā ir daudz lapsu?

Kims: O, jā! (Rāda foto telefonā.) Paskaties, ko man viena draudzene nesen atsūtīja. Un es viņai pat neesmu atbildējis. Cik nejauki no manas puses!

Santa (skatās bildīti): Oi. Tā ir lapsa?

Kims: Jā, tai neklājas labi. Un te ir vēl. Es nesen ierakstīju šo. (Telefonā atskan balss: “Beidz filmēt tūlīt pat!”) Šī ir īstā. (Skan nenosakāmi dzīvnieku trokšņi.) Tie ir kliedzieni, tos man arī kāds atsūtīja.

Santa: Vai Londonā arī ir mežacūkas kā Rīgā?

Kims (jūsmīgi): Nēē! Tiešām?

Santa: Jā, tās mēdz pastaigāt pa Rīgu. Pirms vairākiem gadiem vesels bars bija ieradies Vecrīgā, staigāja gar Brīvības pieminekli. Cilvēki nāca naktī no klubiem un bija pārsteigti.

Kims: Cik forši! Vai nav tā, ka mežacūkas ir bīstamas?

Santa: Viņas var būt drusku agresīvas, īpaši ja pastaigājas ar mazuļiem.

Kims: Tas gan ir forši! Esmu dzirdējis, ka viņi grib tās ievest Apvienotajā Karalistē.

Santa: Bet vai tu patiešām dzīvoji kopā ar lapsām?

Kims: Jā, dažas nedēļas. Es viņas ilgstoši filmēju. Biju apmeties pie lapsu midzeņa, kas atrodas zem zemes. Ja tu atrodi vienu alu, tad tur blakus izrādās vēl citas. Es tās filmēju vairākas nedēļas.

Santa: Un lapsas tevi pieņēma?

Kims: Jā. Sākumā es centos viņas nebarot. Tagad arī netālu no manas mājas dzīvo lapsas. Tā ģimenīte, ko varēja dzirdēt ierakstā. Vispār tuvumā uzturas vairākas ģimenes. Agrāk tur dzīvoja kāda veca kundze, kas viņas piebaroja. Ja lapsas zina, ka būs ēdiens, viņas kļūst bezbailīgākas. Es centos viņas nebarot, lai redzētu, vai izdosies [nofilmēt] tāpat. Bet beigās tomēr mazliet sāku krāpties.

Santa: Vai tur ļoti smirdēja?

Kims: Jā, tur ir gan smaka. Bet tā ir brīnišķīga vieta, jo tur var atrast… (Meklē attēlu.) Tur ir lērums visādu lietu! Lapsas atrod un velk uz midzeni neticamas lietas. Es gribēju tās izmantot scenogrāfijā vai pagatavot kaut ko izrādei – piemēram, kostīmu. Visādas kurpes, somas, vienreiz atradu Spaidermena kostīmu, protams, viscaur sakošļātu… Bet man tik ļoti patika visas tās mantas! Es tolaik biju ļoti radošs, man tas sagādāju tādu prieku!

Es nezinu, vai esmu to kādam stāstījis, bet patiesībā tur bija vēl viens midzenis – es izrādē filmēju divās vietās. Tas atradās netālu no vietas, kur agrāk dzīvoja mana mamma. Otrā pusē dārzam, aiz žoga. Lapsas nepārtraukti nāca iekšā sētā. Mammai bija diezgan jauks dārzs, beigās tas jau bija mazliet nolaists. Kad viņa bija jaunāka, viņa to mēdza kopt. Lapsas līda sētā un reizēm nozaga viņas dārza cimdus, piederumus, izrakņāja augus. Kakāja dārzā. Vienā brīdī mammai vajadzēja sākt rūpēties par manu tēvu, jo viņam bija demence un Alcheimera slimība vieglā formā. Mēs abi viņu pieskatījām. Viņam bija krēsls, kam apakšā liek podu. Angliski to laikam sauc par “commode”. Tam ir sēdeklis ar caurumu. (Demonstrē ar aizskatuves ģērbtuvē pieejamajām mēbelēm.) To noliek blakus gultai, uzslien tēti virsū – vienkārši sēdi tur, tēti! Pēc tam paņem to spaini un izlej citā spainī. Tad mamma savāca tos spaiņus ar tēta urīnu un izlaistīja visos dārza stūros.

Santa: Lai aizbaidītu lapsas.

Kims: Jā, he-he-he. Tas ir alfas tēviņa dārzs – atstājiet mūs mierā!

Santa: Jā, esmu dzirdējusi, ka citi mēdz aptīt mazdārziņiem dzīvnieka zarnas, lai aizbiedētu meža zvērus.

Kims: Tas ir tas, ko lapsas dara – iezīmē teritoriju.

Santa: Tava mamma iezīmēja tēta teritoriju.

Kims: Tieši tā. Jāatzīst, ka tas neiedarbojās, dārzs vienkārši kļuva pretīgs. Bet pats fakts, ka nabaga vecā dāma tur staigā, laistīdama mana tēta urīnu… Lai dievs viņu svētī!

Santa: Bet kā tev šķiet – ko lapsas dara ar tām savāktajām lietām? Viņām tās liekas estētiski pievilcīgas?

Kims: Gribētos tā domāt. Tur bija visādas glīti sadriskātas cepures un pat Spaidermena kostīms… Es tagad nožēloju, ka šīs lietas neizmantoju. Jaunās lapsas ir ļoti rotaļīgas. Viņas vienkārši dauzās ar tām lietām, košļā, nēsājas apkārt.

Santa: Tu vienā dienā nolēmi doties dzīvot pie lapsām?

Kims: Vispār tas bija diezgan ātrs lēmums. Šķita jauka ideja. Es jau darīju līdzīgas lietas, filmēju lapsas, tāpēc tas nebija baigais lēciens. Es jau tāpat tur esmu septiņas stundas, kāpēc nepaņemt telti un nesākt tur dzīvot? Tas aizņēma ļoti ilgu laiku, bija ļoti garlaicīgi stundām ilgi sēdēt un skatīties caurumā.

Santa: Un kā pārējie dzīvnieki pievienojās izrādei? Kā uzradās vāvere?

Kims: Vāvere bija jau sen, pati pirmā. Pirms daudziem gadiem manos bēniņos bija iemitinājusies vāvere, un man bija sajūta, ka ar to kaut kas jādara. Vai vāveri var pārtaisīt par lelli? Es viņas dēļ apguvu taksidermiju. Viens draugs, kolēģis, man palīdzēja to izdarīt.

Santa: Tu esi iemācījies taisīt dzīvnieku izbāzeņus?

Kims: Nevarētu gan teikt, ka man labi sanāk. Es to daru ļoti sūdīgi.

Santa: Jāatzīst, ka šī vāvere tiešām nav izdevusies.

Kims (smejas): Tolaik es daudz filmēju dzīvniekus, kas dzīvo mums apkārt, sarunājos ar viņiem… Pirms kāda laika es sāku gatavot lekciju dzīvniekiem un turpinu pie tās strādāt. Tā ir mākslas lekcija baložiem un citiem. Es esmu mākslas skolotājs. Tā, protams, ir atsauce uz performances mākslinieku Jozefu Boisu, kurš savulaik uzstājās ar beigtu zaķi. Viens no maniem mīļākajiem darbiem ir Adama Čodzko “Naktsmaiņa”. Londonā ir tāds “Frieze” mākslas tirgus – kaut kāda korporatīvā kroplība, kur sanāk izplatītāji un cilvēki, kas pārdod savus mākslas darbus. Vārdsakot, briesmīgs pasākums, kas ar saviem paviljoniem izpleties pa visu Londonas Rīdžentparku. Čodzko saņēma atļauju no Londonas zoodārza, ka drīkst uz vienu nakti, kamēr viss ir tukšs, ievest šajā tirgū dzīvniekus. Un safilmēja, kā dzīvnieki klaiņo apkārt pa tiem angāriem. Tik smalks darbs! Es nezinu, kāpēc to stāstu, bet tas bija ļoti skaisti – video novērošanas kamerās varēja skatīties, kā blakus mākslas darbiem pastaigājas kamielis, briedis, čūska, skorpions…

Santa: Tā ir ļoti prātīga doma, jo mēs visi zinām, ka mākslinieks var atvest uz festivālu visinteresantāko izrādi, bet, ja telpā ienāks dzīvnieks, kaut vai kaķītis, visi tāpat skatīsies tikai uz viņu.

Kims: Tā ir! (Smejas.) Man arī ļoti patīk kaķi un suņi. Es daudz skatos suņu video internetā. Manā izrādē gan nav mīlīgo dzīvnieku, bet es tik un tā priecājos, ka nav jāuzstājas vienam pašam.

Santa: Vai tārpiņš arī ir atbraucis uzstāties Rīgā?

Kims: Tārpiņus es dabūju tepat uz vietas. (Izvelk burku ar trekniem mušu kāpuriem.)

Santa (ar šķebīgu intonāciju): Brīnišķīgi… Kur tu viņus dabūji?

Kims: Es vienreiz pārrados mājās no garāka pasākuma, un mājas saimniece nebija iznesusi miskasti ar ēdienu paliekām. Ārā bija karsts, un tārpi bija savairojušies visur. Pirmā reakcija bija – ak dievs! Kas te notiek, tas ir pretīgi… Un tā tas sākās. Šīm lietām jānotiek ar mani, lai varu taisīt savus darbus. Es tārpus izmetu, visu satīrīju, bet tad man ienāca prātā – kā būtu vienu tomēr paturēt? Bet tas notika jau pirms vairākiem gadiem. Tagad es tārpus vienkārši pērku. Šie ir no veikala.

Santa: Vai tu esi uzzinājis ko jaunu par tārpiņiem?

Kims: O, jā! Viņi patiešām ir ievērības cienīgi. Mušu kāpurus izmanto kriminālistikā, lai noteiktu, cik veci ir līķi. Amerikā ir viena tāda apbrīnojama vieta, kur tiek turēti daudzi beigti līķi. Neesi redzējusi? Viņiem var ziedot savu ķermeni. Tur veic pētījumus par nāvi un slepkavošanu. Viņi sagriež beigtos ķermeņus gabalos, ierok 10 cm dziļā bedrē, ietin paklājā vai ieliek miskastē un skatās, cik drīz sarodas mušu kāpuri. No tā secina, cik dienu līķis tur gulējis.

Vēl kāpuri izmantoti iekaisumu likvidēšanai, ja tev ir kaut kāda drausmīga infekcija. Varētu padomāt – ja vieta ir satārpojusies, tad viss ir slikti, bet patiesībā tārpi cenšas to satīrīt. Viņi apstrādā pūstošo vietu. Un viņi ir ļoti nozīmīgi ekoloģiskajā sistēmā, lai mēs vispār varētu izdzīvot. Es tārpus salīdzinu ar apkopējiem, kas klīst pa pasauli, satīrīdami visus sūdus un puvekļus. Tāda ir arī viņu sižeta līnija izrādē. Šeit es tārpus palaikam ielieku ledusskapī, lai mazliet atvēsinās, jo citādi viņi par daudz satrakojas. Redzi, divi jau pārvērtušies kūniņās un drīz kļūs par mušām. Bet jā, tārpi ir apbrīnojami.

Santa: Izrādē tavas attiecības ar tārpiņu ir pilnas maiguma – kā vecāka attieksmē pret bērnu. Vai varētu teikt, ka šīs izrādes centrā ir bērnu–vecāku attiecības?

Kims: Jā, laikam gan. Es gan nepazīstu šīs attiecības no vecāka puses, tikai no bērna perspektīvas… Vienlaikus šķiet – kaut kādā mērā es zinu, kā ir būt aprūpētājam. Kad mans tēvs kļuva vecs, viņš savā ziņā kļuva par bērnu, bet es nonācu tēva lomā. Mēs it kā apmainījāmies vietām. Izrāde ir par bērnu–vecāku attiecībām, bet ne par to, kāda ir sajūta būt vecākam. Es to nezinu, bet es runāju par to, kā jūtos pats. Tā kā man ne sevišķi veicas lielākajā daļā dzīves jomu – man nav ne bērnu, ne mājas, ne īsta darba –, es varu tikai izlikties, ka man tas viss ir. Un izlikšanās arī ir daļa no izrādes. Man šķiet, ka savā veidā mēs visi tā mazliet darām.

Santa: Cenšamies darīt to, kas no mums it kā tiek sagaidīts. Pildīt standartus par to, kādam cilvēkam vajadzētu būt.

Kims: Man nupat atrakstīja viena draudzene, kam nav bērnu. Viņa saka, ka viņai ir grūti šajā ziņā. Es nezinu, kāda ir tā sajūta. Bet es zinu, ka viņai būtu ar kādu jāparunā…

Santa: Varbūt ir tā, ka cilvēkam gribas par kādu rūpēties. Un, ja cilvēks netaisa izrādes, viņam vai viņai gribas parūpēties par otru cilvēku.

Kims: Tā ir.

Santa: Ko tava mamma domā par tavām izrādēm? Viņa vēl ir dzīva?

Kims: Ir gan. Mēs esam ļoti tuvi, un viņai nākas redzēt otru pusi – manis daļu, kam neklājas labi un kas nav laimīga. Viņai ir grūti. Bet viņa atnāca uz manu izrādi. (Rāda fotogrāfiju, kurā abi ar mammu sēž pie galda un mamma smaida.) Tie esam mēs ar mammu Londonas “Soho” teātrī pēc šīs izrādes. Daudziem šķita – “Ak dievs! Tava mamma skatīsies šo izrādi? Ko viņa teiks?” Bet viņa… ir laba. Viņa pati, iespējams, nenovērtē to, cik viņa ir laba pret mani. Viņa ir kārtīgs, mīlošs vecāks, kas pieņem mani tādu, kāds esmu. Es varu darīt visstulbākās lietas, un viņa ir mierā ar to. Tas ir apbrīnojami – es nezinu daudzus vecākus, kas tā darītu. Izrāde notiek lielajā “Soho” teātrī, biļetes ir izpārdotas, izrāde iet jau nedēļām. Tā ir diezgan drausmīga izrāde, es nezinu, kā mamma to var izturēt līdz galam, bet viņa paliek zālē un jūtas lepna.

Santa: Bet tava mamma arī piedalās šajā izrādē.

Kims: Mana mīļākā daļa izrādē ir video, kurā viņa sarunājas ar vāveri. Tas bija ļoti sirsnīgs brīdis. Citi teiktu: “Kāpēc mans dēls nevarētu dabūt normālu darbu?” Bet viņa saprot, ka man jānofilmē šī aina, un sēž un runājas ar izbāztu vāveri.

Santa: Tev, iespējams, ir viena no foršākajām mammām Londonā.

Kims: Cik jauki! Vari viņai to aizsūtīt balss īsziņā? Es tūlīt ierakstīšu. (Ieslēdz audio ziņas ierakstītāju.) “Mammu, čau, man šobrīd notiek intervija Latvijā. Un, paklau, ko intervētāja tikko teica!”

Santa: “Es redzēju Kima izrādi un nodomāju, ka viņam ir viena no foršākajām mammām Londonā.”

Kims: Paldies! Viņai tas patiks.

Savā ziņā mamma leģitimizē to, ko es daru. Es varu stulbi uzvesties, būt savāds, depresīvs, runāt par pašnāvību, pieteikties darbā par apkopēju un tamlīdzīgi. Bet, kad cilvēki uzzina, ka man ir normāla, mīloša mamma, tas padara lietas vienkāršākas, mani vairs neuztver par kretīnu. Viņi redz, ka man rūp mana mamma. Ka es neizturos ar necieņu.

Santa: Bet kā ar citiem tavas izrādes dalībniekiem? Piemēram, veco P. Semjuelsa kungu, ko tu esi safilmējis? Vai viņa radinieki ir redzējuši izrādi?

Kims: Nē, nav gan. Tas būtu problemātiski. Man mazliet žēl viņa. Mūsu attiecības ir nedaudz sarežģītas. Patiesībā mēs nekad neesam labi sapratušies, bet es tik un tā pie viņa reizēm eju. Es gan vairs netīru viņa māju, bet viņš jautāja, vai es negribētu pie viņa ievākties. Tas patiesībā bija lielisks piedāvājums. Viņš ir kļuvis vecs, un viņam sanāk sasmērēties, tāpēc viņš gribēja, lai kāds palīdz viņam tikt ar to galā. Bet pagājušā gada janvārī es joprojām uzstājos ar šo izrādi un nevarēju viņam palīdzēt, jo mēdzu būt nedēļām ilgi prom. Vispār es viņam sen neesmu zvanījis.

Santa: Viņš nav vēl devies aizsaulē?

Kims: Viņš pamazām ir uzsācis šo ceļojumu. Bet šobrīd man ir gandrīz vai žēl, ka neievācos viņa mājā, jo nesen man piedraudēja, ka būs jāizvācas no tagadējā dzīvokļa. Šis ir briesmīgs laiks manā dzīvē. Bet tajā pašā laikā es viņam īsti nepatīku. Tas ir jocīgi, ka viņš tieši man prasīja, vai es nevarētu pie viņa ievākties.

Santa: Nešķiet, ka viņam vispār patiktu cilvēki.

Kims: Tā ir. Bet mani P. Semjuelsa kungs kaut kā piecieš. Atgriežoties pie jautājuma, vai viņa radi ir redzējuši izrādi – nē, nav gan. Viņiem varētu šķist, ka esmu viņu izmantojis. Lai gan viņš ir devis savu atļauju. Vismaz dažām lietām, kas ir redzamas video.

Santa: Vai tavs tēvs zināja, ka būs šajos video?

Kims: Esmu tēvu filmējis gadiem, un viņš zināja, ka izmantoju to izrādēs. Bet pamazām viņš beidza saprast. Mēdzu viņam teikt, ka uzlieku kameru un filmēšu savai izrādei, bet viņš tikai kaut ko nomurmulēja pretī. Vēlāk jau viņš nesaprata, kas ir kamera. Citreiz es teicu – “Pamāj kaut ko kamerai, aizsūtīsim ziņu mammai!” Un viņa vienīgā reakcija bija: “Liec mani mierā!”

Santa: Daudzi mākslinieki tā dara – noklausās sarunas sev apkārt. Jo sevišķi rakstnieki. Un viņi ne vienmēr vienojas, ka šie vārdi un sarunas tiks izmantoti kādā darbā.

Kims: Atsaukties uz Pikaso būtu vienkārši drausmīgi, bet viņš ir teicis, ka mākslinieki zog. (“Labi mākslinieki kopē, izcili mākslinieki – zog.” – red.) Turklāt, seksualizējot sievietes ķermeni, piebilda: “Ja es gribu krūti, es paņemu krūti. Ja es gribu krēslu, es paņemu krēslu. Un nolieku to uz sava audekla.” Varbūt tas ir mazliet atšķirīgi, bet tajā ir sava patiesība.

Santa: Vai ir robežas, kuras tu tomēr nepārkāptu? “The Guardian” rakstīja, ka pat uz to izrāžu fona, kuras iet par tālu, Kims iet par tālu.

Kims: Man nešķiet, ka šajā izrādē es būtu gājis par tālu – šī ir viena no manām miermīlīgākajām izrādēm. Bet dažas reizes esmu pārkāpis tai robežai un piedzīvoju nožēlu. Viena no šīm reizēm saistīta ar kādu ģimenes locekli. Cilvēks nebija apmierināts, ka es viņu iekļāvu izrādē. Es biju nofilmējis viņu vājuma brīdī. Mums bija diezgan sliktas attiecības, un man šķita, ka filmējot es varētu pārvarēt briesmīgo aizu starp mums. Bet cilvēks tomēr teica, lai es izņemu šo ainu no sava darba, ko arī izdarīju.

Bet bija reize, kad patiešām salaidu visu grīstē. Iepriekšējā izrādē “Tu neesi viens”, ar ko uzstājos Rīgā, bija aina ar vecu kasieri lielveikalā. Es bieži tur gāju, kļuvu iesaistīts viņa dzīvē. Tad šis projekts beidzās, un es nezināju, ko iesākt. Skatītāji nāk un skatās, bet es joprojām jūtu saikni ar šo cilvēku. Līdzīgi kā ar P. Semjuelsa kungu. Vaicāju sev – ko man tagad iesākt? Aizgāju vēlreiz uz veikalu un nofočēju viņu pāris reizes, lai varētu pēc tam uzgleznot, bet viņš mani pamanīja, un tas nebija sarunāts. Kasieris uz mani paskatījās (viņš ir gados vecāks kungs) un satraucās: “Vai tu mani fotografē?” Un es redzēju bailes viņa sejā. Redzot to, man bija sajūta – nu gan esmu aizgājis par tālu. Es tomēr sāku viņu gleznot (smejas), bet tik un tā jutos slikti un pārkāpis robežu.

Santa: Arī kino ir pazīstama šī dilemma par iejaukšanos un neiejaukšanos. Mēs esam redzējuši ainas no kara zonām, kur notiek šausmīgs noziegums, bet pieci cilvēki to filmē, nevis dodas palīgā. Savā ziņā jau viņi arī dara labu darbu, izplata šo ziņu pasaulē.

Kims: Jā, ir tā lieliskā filma “Tilts” (2006) par cilvēkiem, kas lec no Sanfrancisko “Zelta vārtu” tilta, kas ir populāra pašnāvību vieta. Filmas veidotājs runā ar šo cilvēku radiniekiem. Filmas apskatos minēts, kā viņš sēdējis tilta malā un gaidījis, kad nāks cilvēki, kas lēks no tā lejā. Vienkārši apbrīnojami! (Smejas.) Un tā ir lieliska filma.

Mamma man nesen palūdza, lai es nedaru muļķības. Un man ir jāpieņem lēmums šajā ziņā. Mammas apkopēja izdarīja pašnāvību. Sešdesmitgadīga sieviete – tā nav tā vecuma grupa, kas bieži veiktu pašnāvības. Viņa to izdarīja diezgan dramatiskā veidā – nolēca no autostāvvietas. Tas likās tik netipiski viņai – sirsnīgai, jaukai kundzītei. Mamma gandrīz gadu slēpa šo faktu no manis, jo zina, ka esmu bijis tuvu šādai situācijai dzīvē. Turklāt viņa bija apkopēja un mazliet rūpējās arī par manu mammu. Viņa izdarīja pašnāvību pēc tam, kad nomira viņas māte.

Mani ļoti interesē šīs kundzes – viņas vārds bija Vikija – stāsts. Un es prasu mammai, lai viņa man pastāsta vairāk par Vikiju. Bet viņa saka: “Kim, lūdzu, tikai netaisi nekādus darbus par Vikiju!” Es biju tāds – ak, nē, sasodīts! Man jāiemācās, kā ar to tikt galā. Viņa negrib būt iesaistīta. Viņa teica – galvenais, neiepin mani tajā! Tagad ir jāizlemj – es zinu, ka mamma būtu ļoti bēdīga, ja es to izdarītu.

Santa: Laikam jau reizēm tā ir, ka cilvēki turpina dzīvot vecāku dēļ.

Kims: Pilnīgi noteikti, jā. Nesen kāds cilvēks, ar kuru man veidojas tuvākas attiecības, pateica: “Es nezinu, vai mēs varam turpināt šo draudzību, zinot, ka tev piemīt šī pašnāvības lieta.” Un es teicu – tā man galvā stāv kā pēdējā lieta, ko darīt, bet, kamēr mamma ir dzīva, es nevaru to darīt. Un man prasa: vai tad, kad mamma nomirs, tu to darīsi? Nē jau. Mamma man ir lūgusi to nedarīt.

Santa: Vai teātris tev ir palīdzējis nonākt pie kādām atbildēm?

Kims (nosvilpjas): Interesants jautājums. Es būtu gribējis atrast kādas atbildes, kurās dalīties, bet man liekas, ka neesmu. Es tikai esmu nospēlējis izrādi, un tagad jāspēlē nākamā, un sestdien tas beigsies.

Vēl es rakstu arī grāmatu. Cilvēki to dzirdēs – ak dievs, cik tas Kims Noubls ir garlaicīgs! Bet tas ir neliels projektiņš, grāmata, kuru es pierakstu uz ātri pagatavojamo zupu paciņām. Uz katras paciņas ir kaut kas, ko esmu sapratis vai iemācījies par mentālo veselību: kā es pats tieku ar to galā un ko daru, lai turpinātu dzīvot. Plānoju salikt visas šīs atziņas, stāstiņus un zīmējumus par terapiju kopā un izdot tādu kā savu pašpalīdzības grāmatu.

Santa: Tev ir arī parasta dzīve, vai arī viss, ko tu dari, ir ekscentrisks? Vai tev ir, piemēram, bankas konts?

Kims: Man ir, jā! Gribi zināt numuru?

Man šķiet, ka parastā dzīve ir lieta, ar kuru man iet visgrūtāk. Es zinu, ka pirmdiena man būs smaga, jo izrādes būs beigušās. Un nākamnedēļ es nepelnīšu naudu un uzdošu sev šo jautājumu – ko es vispār daru? Vai man ir parastā dzīve? Man šķiet, ka jā, bet es nezinu, kas tā ir. Es mēģinu saprast – varbūt es nemaz to negribu?

Santa: Bet tu, piemēram, lasi grāmatas, skaties ziņas…

Kims: Jā.

Santa: …zini, ka Ukrainā notiek karš?

Kims: Es drīzumā braukšu uz Ukrainu.

Santa: Uzstāties?

Kims: Nē, man bija doma vienkārši braukt. Tā bija vēl viena lieta, ko mamma man lūdza nedarīt. No vienas puses, es negribu braukt, bet jūtu kaut kādu vilkmi. Es gribu tur kaut ko ierakstīt.

Santa: Izklausās pēc plāna.

Kims: Tā ir daļa plāna. Es gribu sarakstīt grāmatu uz zupu paciņām un aizbraukt uz Ukrainu ierakstīt video.

Satori