Nākamajā rītā pēc Klēras Kaningemas lekcijas-izrādes “Četras kājas labi” prātā nāk ļoti daudz domu un gribas rakstīt gari un plaši, taču festivāla laikā atlikusi tikai vēl viena izrāde – šovakar –, tāpēc gribas pasteigties un vispirms pateikt – lūdzu, aizejiet uz to.

Klēra Kaningema ir kustību māksliniece no Skotijas, kas dzīvo, strādā un dejo ar kruķiem, taču “Četras kājas labi” nav priekšnesums, bet gan stāstījums par viņas mākslinieciskās prakses tapšanu, ko viņa ilustrē ar kustību tehnikas piemēriem. Tā kā traumas dēļ man gadījās aptuveni septiņus mēnešus pārvietoties ar tādiem pašiem palīglīdzekļiem un pieredzēt to, cik fundamentāli atšķirīgu ikdienas pieredzi tas veido, manī viņas stāstītais iedvesa dubultu apbrīnu, taču uzreiz jāpiezīmē, ka, manuprāt, jebkāda pieredzes salīdzināšana šeit patiesībā ir nevietā. Visupirms jau tāpēc, ka man tā bija pārejoša pieredze ar noteiktu termiņu, un tā ir pilnīgi atšķirīga situācija.

Lūk, un viena no centrālajām domas līnijām, kurā izrāde mani aizveda, ir par katras individuālās pieredzes unikalitāti un cieņu, ko tā pelnījusi. Kaningemas lekcijas kontekstā manī šo domu urdīja ne tikai tas, par ko viņa stāsta, bet gan tas, kā viņa to dara. Gan lekcijas formāts, gan viņas mākslinieciskās prakses idejiskais izvērsums ir gan tehniski, gan arī konceptuāli iekļaujošs – līdz līmenim, kura aprakstam man ir grūti atrast vārdus, jo tas patiešām pieprasa citu valodu – tādu, kas veidota pēc citiem filozofiskiem un politiskiem principiem, atmetot gan egocentrisku perspektīvu, gan jebkādu salīdzinošu hierarhiju.

Tā, piemēram, lekcijas sākumā māksliniece norāda, ka izrādes laikā skatītāji var pārvietoties, kustēties vai citādi sekot impulsiem, kas tiem ļauj justies ērti, piebilstot, ka ļoti daudz sociālu noteikumu un tā saucamā etiķete ir veidota, domājot par šauru demogrāfisko grupu, un tāpēc izstumj cilvēkus, kam ir citi fiziskās eksistences parametri. Tas varbūt izklausās vienkārši, taču viņas balsī un piemērā ieņem pavisam citu svaru. Un runa nav tikai par “iekļaušanas bāzes līmeni” (piemēram, par to, vai teātra zālē ir iespējams iekļūt ar palīglīdzekļiem un pieejams surdotulkojums – jāpiebilst, ka arī šajā ziņā Rīga tomēr ir brutāli nedraudzīga vieta, taču “Homo Novus” uz šī fona demonstrē izcilu praksi), bet gan par to, vai telpa ir piemērota, lai visi tajā varētu būt patiesi klātesoši.

Taču es jūtu, ka, šādi rakstot, nespēju nodot to, kā šī lekcija man lika justies, nemaz nerunājot par iespēju pat ieskicēt aprises Kaningemas ideju plašajam vērienam, dziļumam un vērtībām. Varbūt tāpēc, ka mākslinieces paustā cieņa pret visiem klātesošajiem un pašai pret sevi līdz ar dejas elementu demonstrāciju iedarbojās kaut kādā citā izpratnes līmenī – fiziskā vai somatiskā, rūgti atgādinot, ka šāda attieksme ir pavisam tālu no normas. Taču vienlaikus tā arī man lika justies… labi – tieši tādam, kāds es esmu. Pieņemtam, lai vai ko tas nozīmētu.

Domāju, ka tad, ja mēs šāda līmeņa cieņu mācītos un liktu lietā, dzīve būtu radikāli citāda mums visiem, neatkarīgi no kāju skaita. No sirds gribu cerēt, ka šāda pārmaiņa ir iespējama, katrā ziņā ir skaidrs, ka šīs lekcijas-izrādes apmeklējums tam var būt spēcīgs atspēriena punkts – un to es novēlu mums visiem.

Satori